Š?s Dienas Ac?m

Vakar, 18. novembrī, atzīmējām Latvijas valstiskuma 105. gadadienu. Kā zināms, vairāk nekā pusgadsimts no šiem simtu pieciem gadiem pagāja svešu okupācijas režīmu varā. Viens no spilgtākajiem apliecinājumiem latviešu nācijas valstsgribai šai pakļautības periodā bija nacionālās pretošanās kustības bruņotā cīņa laikā pēc Otrā pasaules kara. Apmēram 13 gadus cīnītāji,  dēvēti par partizāniem vai mežabrāļiem, traucēja padomju okupācijas režīmam nostiprināties Latvijā. Šo procesu raksturo vēsturnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis.

13. novembrī atzīmējām 90. gadskārtu kopš dzejnieka Ojāra Vācieša dzimšanas. Piedāvājam noklausīties raidījumu, kas ierakstīts 2008. gadā, atzīmējot dzejnieka 75. dzimšanas dienu. Saruna ar Ojāra Vācieša laikabiedru un kolēģi, nu jau mūžībā devušos dzejnieku Imantu Auziņu.

Pēc nepilnas nedēļas atzīmēsim Latvijas valstiskuma 105. gadskārtu. Nu jau varam sacīt, ka lielākā daļa no šiem simtu pieciem gadiem mums pagājusi savā neatkarīgā valstī, tomēr starp diviem brīvības posmiem bija pusgadsimtu ilgs pārrāvums svešu totalitāru varu pakļautībā. Bet arī šajos gados nezuda brīvības un pretestības gars. Raidījums veltīts tiem, kuru vārdi asociējas ar pretestību padomju okupācijas režīmam. Vispirms par tādu lielā mērā paradoksālu fenomenu, kā nacionālkomunistu virziens, kura pamanāmākā figūra bija Eduards Berklavs, savulaik viens no vadošajiem Latvijas PSR funkcionāriem, vēlāk disidents un latviešu nacionālists. Par Eduardu Berklavu un nacionālkomunismu stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Otra saruna par cilvēku, kurš kļuvis par nacionālās nevardarbīgās pretošanās simbolu, par Gunāru Astru. Pirmoreiz notiesāts par pretpadomju darbību 1961. gadā, Astra tomēr nemainīja savu pārliecību un rīcību. Tas viņu noveda uz apsūdzē

Turpinām sarunu par Izraēlas un palestīniešu konfliktu. Raidījumā Šīs dienas acīm skaidro muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs Iļja Ļenskis.  Iepriekšējā sarunā tikām lielās līnijās līdz pagājušā gadsimta beigām, kad valdīja salīdzinoši visoptimistiskākā gaisotne šī konflikta vēsturē. Ir tāds fakts, ka, tiekoties Izraēlas premjerministram Ehudam Barakam un Palestīnas atbrīvošanas organizācijas līderim Jasiram Arafatam, izskanēja tēze, ka mēs esam tik tuvu izlīgumam, tik tuvu atrisinājumam, kā nekad agrāk. Diemžēl ar šodienas zināšanām varam teikt, ka tas arī bija tas augstākais punkts. Mūsu gadsimts, tā ir tādas situācijas iestrēgšana, bet nu zināmā mērā arī atpakaļ slīdēšana. Un faktiski šajā laikā - 2000. -  2001. gadā - bija sācies tas, ko sauc par Otro intifādu, tātad otrā palestīniešu aktīvās pretošanās fāze. Ir izskanējuši viedokļi, ka Jasirs Arafats tomēr lielā mērā bija šīs intifādas kustības iedvesmotājs, iespējams, lielā mērā arī plānotājs.

Šī gada 7. oktobra notikumu sakarā Izraēlā tika minēts arī fakts, ka "Hamās" teroristiskais uzbrukums, iespējams, bija saskaņots ar 50. gadadienu, kopš sākās tā dēvētais "salīdzināšanas dienas karš". Kas ir noticis kopš 1973. gada, raidījumā Šīs dienas acīm analizē muzeja Ebreji Latvijā vadītājs Iļja Ļenskis.

Kopš 7. oktobra ziņas no Izraēlas ir pasaules mediju uzmanības centrā. Kustības "Hamas" teroristiskais iebrukums Izraēlas teritorijā no Gazas joslas atgādinājis pasaulei par vienu no tās sasāpējušajiem konfliktiem - Izraēlas Valsts un Palestīnas arābu līdzāspastāvēšanas problēmu. Šīs problēmas saknes meklējamas nu jau apmēram simts gadus senā pagātnē, kad toreizējā britu Palestīnas mandāta teritorijā tika likti pamati ebreju nacionālajam valstiskumam. Fragmenti no savulaik izskanējušiem diviem raidījumiem, kas bija veltīti Izraēlas valstiskuma tapšanai un attīstībai. Stāsta muzeja "Ebreji Latvijā" vadītājs, vēsturnieks Iļja Ļenskis un Izraēlas diplomāts, šobrīd Izraēlas valdības pilnvarotais pārstāvis Baltkrievijā, Cvī Mirkins. Izraēlas valsts tapšana un tās turpmākā vēsture. 1. daļa. Izraēlas valsts tapšana un tās turpmākā vēsture. 2. daļa.

1958. gada 28. septembrī Francijā notiek konstitucionāls referendums, kurā tiek pieņemta jaunā Francijas konstitūcija un ar šo brīdi Franciju sāk dēvēt par Francijas Piekto Republiku. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Skaidro vēsturnieks Antonijs Zunda un konstitucionālo tiesību speciālists Jānis Pleps.

12. septembrī apritēja 760 gadi, kopš no sazvērnieku rokas krita Mindaugs, pirmais un vienīgais viduslaiku Lietuvas valsts karalis. Viņam veltītas raidījums Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītājs, asociētais profesors Andris Levāns.

4. septembrī apritēja kārtējā gadskārta, kopš pasaulē nācis Kārlis Ulmanis. Daudzu cilvēku pamatoti uzskatīts par nozīmīgāko personību Latvijas 20. gs. pirmās puses politikā. Patiešām bez Kārļa Ulmaņa klātbūtnes neiztika neviens izšķirošs mūsu dzimtenes vēstures process, sākot ar pirmajiem soļiem dzimtenes tapšanā, beidzot ar neatkarības zaudēšanu. 

75 gadi mūs šķir no laika, kad Korejas pussala sadalīta Ziemeļu un Dienvidu daļās kļūstot par divām atsevišķām valstīm. Dienvidos izveidojās Korejas republika, ziemeļos Korejas tautas demokrātiskā republika. Par to kā kopš tā laika ir dzīvojusi Koreja sarunājamies kopā ar Rīgas Stradiņa universitātes docentu Mārtiņu Dauguli.

1938. gads bija brīdis, kad toreizējā Eiropā sāka brukt līdz tam pastāvējusī starptautisko attiecību kārtība. Galvenais tās šūpotājs bija tobrīd Vācijas nacistiskais režīms ar tā vadoni Ādolfu Hitleru priekšgalā. Savukārt Pirmajā pasaules karā uzvarējušās demokrātiskās valstis - Lielbritānija un Francija - acīmredzami nebija gatavas riskēt ar plašu militāru konfliktu, lai saglabātu pašu pirms pāris desmitgadēm iedibināto kārtību. Notika izšķiršanās par tā saukto Hitlera nomierināšanas politiku, piekāpjoties daudzām viņa prasībām. Šīs politikas sekas - jauns pasaules karš - mums ir zināmas tagad, taču toreiz, protams, daudziem tas šķita labākais risinājums vai vismaz mazākais ļaunums. 1938. gads nesa pirmās nozīmīgās pārmaiņas Eiropas kartē. Proti, 1938. gada martā beidza pastāvēt neatkarīga Austrijas valsts, kuru anektēja Vācija. Šīm tā sauktajām Austrijas "anšlusam" klusām jeb pievienošanai bija ilga priekšvēsture. Par to stāsta vēsturnieks profesors Inesis Feldmanis. Austrijas aneksija bija zināms signāls,

24. augustā Ukraina svin savus valsts svētkus - Ukrainas Neatkarības dienu. 1991. gada 24. augustā, brūkot Padomju Savienībai, toreizēja Ukrainas PSR Augstākā padome pieņēma Ukrainas Neatkarības pasludināšanas aktu. Tam vēl sekoja referendums par neatkarību, kam bija būtiska nozīme galīgajā Padomju Savienības likvidācijā 1991. gada decembrī. Lai gan sākotnēji tas netika deklarēts, mūsdienās Neatkarības pasludināšanas akts tiek traktēts, kā neatkarības atjaunošana, par pirmo valstiskuma posmu uzskatot 1918. gadā pasludinātās Ukrainas Tautas Republikas pastāvēšanu.  Raidījumā fragmenti no sarunām ar Ukrainas cilvēkiem, kuras pēdējos izskanējušas raidījumā Šīs dienas acīm.

Šajās dienās aprit 15 gadi kopš īsa, bet dramatiska Krievijas iebrukuma Gruzijā, kas paredzami beidzās ar Gruzijas sakāvi. Tas tiek saukts par pirmo karu Eiropā 21. gadsimtā. Analizē vēsturnieks, vēstures zinātņu doktors Ojārs Skudra. 2008. gada jūlija beigās, īsi pirms minēta iebrukumasākuma, Ojārs Skudra viesojās raidījumā Šīs dienas acīm. Tobrīd attiecības starp Gruziju un Krieviju jau bija samilzušas, jau bija indikācijas, ka Krievija koncentrē spēkus Gruzijas pierobežā, bija militāras provokācijas. Toreiz tādā kontekstā arī notika saruna raidījuma, un pašā sarunas noslēgumā, rezumējot, raidījuma autors Eduards Liniņš norādījis, ka ir maz ticama ir Krievijas militāra invāzija, plašs militārs konflikts... Šoreiz sarunas ievadā mazliet par priekšvēsturi. Skaidrs, ka Krievija izmantoja Gruzijas iekšējo situāciju, lai mēģinātu ievilkt Gruziju savā ietekmes orbītā, no kuras Gruziju tieši tajā brīdī centās maksimāli izrauties, tuvinoties Eiropas Savienībai un arīdzan NATO. Ir šie divi separātiskie reģioni - D

"Mācoties vēsturi, mēs mācāmies domāt," - šāds vadmotīvs bija tam, ko pirms vairākiem mēnešiem sarunā Latvijas Radio ēterā teica Artis Buks - vēsturnieks, publicists un vēstures skolotājs. 2023. gada 2. augustā mūs sasniedza skumja ziņa, ka Arta Buka mūžs pēkšņi aprāvies. Raidījumā "Šīs dienas acīm" ar viņu tikāmies tikai divas reizes 2023. gada janvārī, kad, piedaloties arī vēsturniekiem un pedagogiem Edgaram Engīzeram un Valdim Klišānam, apspriedām vēstures pasniegšanas problemātiku šodienas skolā. Pieminot Arti Buku, klausāmies fragmentus no šīs sarunas.

25. jūlijā apritēja 125 gadi, kopš nācis pasaulē Vilhelms Munters (1898. - 1967.) - pēdējais starpkaru neatkarīgās Latvijas posma Latvijas Republikas ārlietu ministrs. Par viņu saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju Gintu Apalu. Par Vilhelmu Munteru populārā līmenī daudziem ir zināms, ka viņš ir vācietis, tātad vācbaltietis, lai gan tā ir taisnība tikai pa daļai. Vilhelma Muntera tēvs ir igauņu izcelsmes komersants Rīgā, bet ģimenes valodā acīmredzot ir bijusi vācu, jo māte ir vācbaltiete. Vide, kurā viņš aug, arī ir pamatā vācvalodīga. Tātad tā ir Rīgas uzņēmēju un komersantu vidē, jo tēvs bija tirgotājs. Un laikam jau tajā, ka Vilhelms Munters kļūst par Latvijas Ārlietu dienesta darbinieku, nozīme ir viņa izglītībai, proti, pirmā izglītība ir Komercija skola. Līdzīgi tas ir gan pirmajam Latvijas Republikas ārlietu ministram Zigfrīdam Annai Meierovicam, gan vienam no ievērojamākajiem Latvijas starpkaru posmu diplomātiem Kārlim Zariņam. Bet augstskolas diploms Munteram  ir i

1903. gadā izdevumā "Proletārietis", kuru Rietumeiropā izdeva Latviešu Sociāldemokrātu savienība, no lielākās latviešu sociāldemokrātu kustības savrupa organizācija, tika publicēts organizācijas dalībnieka jurista Miķeļa Valtera raksts "Patvaldību nost! Krieviju nost!".  Tajā teikts: "Galvenais pamats personiskai brīvībai ir plašs personas neatkarības stāvoklis, no kuŗa tad var tāļāk sekmīgi attīstīties aktīvās pilsonības stāvoklis, demokrātiska piedalīšanās valsts orgānos. Neatkarības stāvoklis aiz tiem pašiem iemesliem nepieciešams arī atsevišķām tautām. Krievija apgalvo, ka tai tiesība uz integritāti, pilnīgu neaiztiekamību un pastāvību. Pret Krievijas integritātes centieniem vergotās tautas uzstāda prasījumu pēc savas integritātes. Bet Krievijas atsevišķo tautu neaiztiekamība un neatkarība nozīmē Krievijas izstreijošanu atsevišķos patstāvīgos ķermeņos." Šis Miķeļa Valtera atzinums tiek uzskatīts par pirmo Latvijas suverēna valstiskuma idejas publiskojumu, kuram šogad aprit 120. gadskārta. Par Miķeli Val

Šis raidījums top, atsaucoties uz nesenajiem notikumiem Krievijā, kas, ļoti iespējams, vēsturē paliks kā Prigožina dumpis jeb Prigožina avantūra. Tāpēc raidījumā Šīs dienas acīm palūkojamies uz senākiem notikumiem Krievijas vēsturē, kam, iespējams, ar šo ir zināmas paralēles. Par to saruna ar vēsturnieku Valdi Klišānu. Raidījumā raugāmies uz diviem dumpjiem, tos dēvē vai nu sacelšanās, vai dēvē par zemnieku kariem, reizēm arī, proti, sacelšanās Stepana Razina un Jemeļjana Pugačova vadībā notiek ar gadsimta starpību. Pirmā ir Stepana Razina vadītā sacelšanās 17. gadsimta 70. gadu sākumā, otrā - 18. gadsimtā, kuras priekšgalā nostājas Jemeļjans Pugačovs. Kopīgs ir tas, ka šo notikumu rajons ir viens un tas pats, tā ir Volgas lejtece un vidustecē un tai pieguļošie rajoni Pugačova gadījumā arī uz Sibīrijas un Urālu pusi. Tā ir Terekas un Kubaņas Kazaku teritorija. Faktiski kopīgs arī tas, ka abu dumpju, teiksim, sociālā bāze ļoti lielā mērā ir tas fenomens, ko mēs saucam par kazakiem. Pat ir viena versija, ka Pu

Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku. Var tikai provizoriski spriest, cik Pēterim Pētersonam tomēr bija sāpīgi tas, ka viņam, jūtoties visnotaļ spējīgām un gatavam, ir jāpamet šis teātra [Dailes teātra] mākslinieciskā vadītāja galvenā režisora amats. Viņam droši vien tajā brīdī netrūkst ideju, netrūkst mākslinieciskā brieduma un pārliecības par savu varēšanu.  Jautājums ir par to, ka tajos laikos teātra galvenā režisora pienākumi daudz lielākā mērā nekā šodien ir saistīti arī ar kādiem tīri administratīviem lēmumiem un vēl jo vairāk, protams, viņš ir arī galvenais atbildīgais par teātra ideoloģisko nostāju tā laika totalitārisma sistēmas ietvaros. Tas ir Brežņeva varas laiks, tas ir, nosacīti sakot, samtain

Maija nogalē apritēja simts gadi, kopš nācis pasaulē Pēteris Pētersons (1923.-1998.). Režisors, dramaturgs, drāmas un teātra teorētiķis, viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu teātrī. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar teātra zinātnieci Pētera Pētersona biogrāfijas un daiļrades pētnieci Ievu Struku. Runājot par Pēteri Pētersonu, droši vien jāsāk no viņa personības tapšanas. Te laikam izšķiroša nozīme ir ģimenei, kurā viņš ir dzimis. Jo tā ir,  sevišķi runājot par pagājušā gadsimta pirmo pusi, vēl samērā reta parādība - inteliģence otrajā paaudzē, pie kam runājot par patiešām radošo inteliģenci. Tātad viņa tēvs - dramaturgs, prozaiķis Jūlijs Pētersons,  diezgan ražīgs dramaturgs, ir uzrakstījis vairāk nekā 20 lugas. Tiek minēts kā salonu dramaturģijas aizsācējs latviešu teātrī, bet laikam tā kā salondramaturģija arī nav mūsdienās vairs sevišķi kopts un pieprasīts žanrs, tad arī Jūlijs Pētersons ir no mūsu teātra kopainas, aktuālās, iestudētās dramaturģijas kopainas z

Latvijas Valsts prezidenta vēlēšanu tuvums ir pamudinājis pievērsties šīs prezidenta institūcijas vēsturei un palūkoties uz tiem prezidentiem, kas bija mūsu valsts galvas starpkaru periodā. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par trešo pēc skaita Latvijas Valsts prezidentu Albertu Kviesi. Stāsta vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Arturs Žvinklis.  Runājot par Albertu Kviesi, viņš ir trešais pēc kārtas Latvijas Valsts prezidentu virknē un viņš ir arī gados visjaunākais no visiem trim. Tā ir, ka Latvijas Valsts prezidenti šo amatu ieņem tādā vecuma secībā, sākot ar Jāni Čaksti, kurš ir vēl no tās paaudzes, kuru lielā mērā sabiedriskajā un politiskajā dzīvē ievadīja jaunlatvieši. Viņš pats, būdams students Maskavā, vēl ticies ar Krišjāni Valdemāru. Savukārt Gustavs Zemgals ir pieskaitāms lielā mērā pie jaunstrāvnieku paaudzes, varbūt salīdzinoši jaunākās daļas. Alberts Kviesis ir salīdzinoši jaunāks, viņš ir vēl students laikā, kad notiek 1905. gada revolūcija, viņš tieši tai laikā ir tieslie