Š?s Dienas Ac?m

Pēdējā laikā Sīrija un Libāna atkal ir pasaules uzmanības centrā sakarā ar tur notiekošajām militāri politiskajām norisēm, un ar šīm norisēm diezgan ciešā sakarā un daudz informācijas pavīd arī par dažādām konfesijām, novirzieniem, kas šajās teritorijās ir plaši izplatīti un nosaka arī lielā mērā tur valdošo politisko klimatu.  Raidījumā saruna par, iespējams, unikālo dažādu konfesiju, virzienu, baznīcu dažādību, kuras pastāv šajās senajās kristīgajās zemēs, pirmām kārtām Sīrijā un Libānā, kur tā daudzveidība ir vislielākā. Raidījuma viesis - Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docents Andris Priede. Tāda neredzēta daudzveidība! Abās šajās valstīs šobrīd jau dominējoši dažādi islāma virzieni un novirzieni. Bet tās ir divas Tuvo Austrumu valstis, kur arī kristietība ir visnotaļ saglabājusies. Raidījumā aplūkojam, mēģinām pat nedaudz kataloģizēt visu to kristīgās baznīcas virzienu daudzveidību, kas tur pastāv, kontekstā, protams, pieminot arī pārējās reliģijas, kas tur ir pārstāvētas.  Tie i

80 gadi mūs šķir no notikumiem 1944. gada decembra sākumā Kurzemē. Proti, laikā no 1944. gada 4. līdz 9. decembrim tobrīd Kurzemi kontrolējošie vācu okupācijas spēki Zlēku pagastā nodedzināja vairākas zemnieku sētas un nogalināja apmēram 160 cilvēkus, tai skaitā civiliedzīvotājus, sievietes, bērnus.  Par šo notikumu stāsts raidījumā Šīs dienas acīm. Analizē vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Uldis Neiburgs. Šo notikumu mēdz apzīmēt par Zlēku traģēdiju. Un tam ir priekšvēsture. Uzreiz jāsaka, ka atšķirībā no dažām citām vācu okupētajām bijušās Padomju Savienības teritorijām tajā laikā Latvijā tādi gadījumi bija retums. Faktiski mēs zinām tikai divus. 1942. gada sākumā tā ir Audriņu ciema iznīcināšana, nogalinot iedzīvotājus, un jau kara fināla fāzē, kādu pusgadu līdz Otrā pasaules kara beigām Eiropā, ir šī izrēķināšanās ar Zlēku pagasta iedzīvotājiem. Un jāsaka tā: ja par Audriņiem tas scenārijs ir ļoti skaidrs: ciematā slēpjas no Sarkanās armijas atpalikuši kar

Ukrainas visjaunākajā vēsturē rudens beigas un ziemas sākums vairākkārt izrādījusies liktenīgu pārmaiņu sezona. Dienās, kad gaisā vēdīja tuvojošās ziemas elpa, ļaudis pulcējās Kijivas centrā Neatkarības laukumā ukrainiski - Майдан Незалежності, lai novērstu varas politiskās manipulācijas un pieprasītu politiskā procesa korekciju. Šo bilanci var aizsākt ar 2000. gada decembrī sākušos protestu ciklu, kas palicis vēsturē ar nosaukumu "Ukraina bez Kučmas". Toreiz protestētājiem gan neizdevās panākt nepopulārā prezidenta Leonīda Kučmas atkāpšanos, taču vairāku ministru nomaiņu gan.  Trīs gadus vēlāk Kučmas prezidentūras termiņš tuvojās beigām, viņu nomainīt pretendēja divi agrākie premjerministri - Viktors Janukovičs un Viktors Juščenko. Pie kam pirmo atbalstīja Kremlis un Ukrainas krieviski runājošie austrumi, savukārt otro - nacionāli un rietumnieciski orientētā sabiedrības daļa. 2004. gada 21. novembrī tika izziņots, ka ievēlēts Viktors Janukovičs. Taču sabiedrība nesamierinājās ar nepārprotami manipulēto vēlē

2024. gada 9. novembrī apritēja 35. gadadiena, kopš krita Berlīnes mūris - tas ir notikums, kas simboliski iezīmēja padomju sistēmas sabrukumu un līdz ar to Austrumu un Rietumu demokrātisko, brīvā tirgus un totalitārā komunisma sabiedrību globālās pretstāves beigas. 1961. gadā toreizējās Vācijas Demokrātiskās Republikas vara slēdza robežu ar Rietumberlīni un sāka to aprīkot ar aizsargbūvēm, kuru galvenais uzdevums bija novērst austrumvāciešu bēgšanu uz rietumiem. Savukārt 1989. gadā demokratizācijas procesi toreizējā Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs noveda pie mūra krišanas. Pirms 10 gadiem, mūra krišanas 25. gadskārtā, es apmeklēju Berlīni, kur tikos ar 1989. gada notikumu dalībniekiem un pētniekiem. Fragmentus no šīm sarunām piedāvāju jūsu uzmanībai.

1924. gada novembra sākums ir laiks, kad pirmo reizi tā brīža neatkarīgajā Latvijā iznāk žurnāls „Atpūta” – žurnāls, kam ir īpaša vieta visā Latvijas preses vēsturē. Par „Atpūtu”, kāda tā bija un kāpēc tā ir īpaša, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieci Inetu Lipšu.  „Atpūta” ir savā ziņā starpkaru neatkarīgās Latvijas ikona, viena no ikonām, tā varētu teikt, viens no tiem artefaktiem, kas tika īpaši glabāts ļoti daudzās ģimenēs. Mēs varam vēl šādā sakarā piesaukt, teiksim, piecu latu sudraba monētas, kas tika glabātas un dāvinātas, varbūt arī tajās mājās, kur tās bija, Latviešu konversācijas vārdnīcas izdevums, kas arī ir tāda starpkaru Latvijas grāmatniecības emblēma. Un žurnāls „Atpūta”, vai nu iesieti vai atsevišķi numuri, kā nu kurā mājā, bet, ja tie bija saglabājušies, tad tos tā vieglu roku parasti padomju okupācijas periodā prom no mājas nedeva. Tie glabājās un arī tika lasīti, jo ļoti lielā mērā veidoja ļaudīm prieks par to, kāda bija tā neatkarīgā valsts, kura Otrā pasaules kara laikā tika

16. oktobrī Rīgas pilsētas vadība lēma par dažām izmaiņām Rīgas pilsētvidē, proti, runa ir par vairākiem pieminekļiem, kas vai nu pazudīs, vai, stipri izmainīti turpmāk varētu būt Rīgas vidē skatāmi. Par visu šo pieminekļu situāciju un ko mums no tā būs mācīties un secināt saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Analizē Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs. Mēs jau par pieminekļiem, ciktāl tie ir kļuvuši ļoti kustīgi pēdējos gados Rīgā, esam runājuši arī jau iepriekš. Process jau joprojām ir apmēram vienas un tās pašas tendences noteikts, proti, izskaust no Rīgas vides tos tēlus, simbolus, pieminēšanas zīmes, kuras saistās ar Latvijai naidīgu spēku klātbūtni šai telpā vai katrā ziņā svešu un pirmām kārtām tādu, kas nāk no Austrumiem. Lai gan šajā brīdī tas, par ko ir runa, tad tie ir, teiksim tā, principā tādā perifērijā esoši. Ja mēs domājam par Mihaelu Andreasu Barklaju de Tolli, tad, protams, viņš bija Krievijas impērijas ģenerālis, viņš bija Krievijas kara ministrs,

Turpinām sarunu par padomju represīvo iestāžu darbību Latvijā pirmajos gados pēc Otrā pasaules kara. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. Sistematizējot to, ko mēs iepriekšējā sarunā skārām ar tādiem konkrētiem piemēriem, vai varam iezīmēt zināmu hronoloģiju šajā represīvo iestāžu darbībā - kas bija galvenie šīs darbības virzieni kara noslēguma posmā, tūlīt pēc kara, un vai un kā tie pakāpeniski nomainījās, mainoties visai dzīves situācijai? Sarunas pirmā daļa.  

Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Rīga nomainīja savus okupantus, proti, 1944. gada 13. oktobrī nacistisko okupācijas varu nomainīja padomju boļševistiskā okupācija, jau atkārtoti ierodoties šeit. Iezīmējot to, ko nozīmēja Latvijai šī atkārtotā okupācijā, raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies vienam no nozīmīgākajiem aspektiem, tā ir padomju represīvo iestāžu darbība. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis. Tiek lēsts, ka tik daudz cilvēku, kā tas bija 1944. līdz 1946. gadā, cauri Stūra mājai nav izgājuši ne pirms, ne pēc tam. Dažādas padomju varai nevēlamo personu meklēšanas, arestēšanas, tiesāšanas sasniedz savu kulmināciju tieši šajā laikā. Motīvs ir visumā skaidrs, šeit ir bijusi citas valsts okupācijas vara un padomju vara ir ārkārtīgi nadzīga noskaidrot, kuri un kā ir sadarbojušies ar ienaidnieku, līdz ar to ir bargi sodāmi citiem par pamācību. Paiet gandrīz gads, ja skatāmies no pirmo Sarkanās armijas vienību parādīšanās Latvijas teritorijā 1944. gada vasarā līdz nac

5. septembrī atzīmēsim 88. gadskārtu, kopš pasaulē nācis dzejnieks Knuts Skujenieks (1936.-2022.). Jau divus gadus dzejnieka vairs nav mūsu vidū, taču droši vien daudz ir to, kurus iedvesmo viņa radošais mantojums, dzeja, atdzeja, publicistika un arī viņa personība. Knuts Skujenieks bija viens no tiem, kurus padomju režīms represēja salīdzinoši liberālajā pēcstaļinisma posmā. Lēģera gadi, kā apgalvoja pats dzejnieks, bijuši viņam personības un literārā talanta nozīmīgas rūdīšanās laiks, kas, protams, tikai vēlreiz apliecina viņa cilvēcisko raudzi.  Raidījumā Šīs dienas acīm savulaik tapušas vairākas nozīmīgas sarunas ar dzejnieku. Šoreiz skan fragmenti no tām.

Šajās dienās, kad atzīmējam 35. gadskārtu kopš Baltijas ceļa akcijas, aprit gadadiena arī citam notikumam, proti, 1944. gada 22. augustā toreizējā Latvijas PSR Augstākās Padomes prezidija vēršanās pie Padomju savienības Augstākās Padomes ar lūgumu nodot sešus līdz tam Latvijas PSR ietilpstošus pagastus un Abrenes pilsētu toreizējai Krievijas Padomju Federatīvajai Sociālistiskajai republikai. Nākamajā dienā, 23. augustā, tiek pieņemts attiecīgais PSRS Augstākās Padomes lēmums. Tas ir mums visiem labi zināmais Abrenes novads jeb Abrenes teritorija, kas starpkaru periodā bijusi Latvijas Republikas īpašums, Sarkanā armija ir ieņēmusi šo teritoriju tobrīd apmēram pirms mēneša. Rīgā vēl atrodas nacistiskās Vācijas spēki. Par to, kas notika šajā datumā pirms 80 gadiem un kas vispār saistās ar Abrenes jautājumu, saruna ar Latvijas Nacionāla arhīva vadošo pētnieku Arturu Žvinkli.

1989. gada otrā puse, kad nobrieda un īstenojās Baltijas ceļa akcija, bija izšķirošs laiks arī Vācijas vēsturē. Par to, kā notikumi Baltijā izskatījās no Vācijas perspektīvas, sarunājos ar vēsturnieku Detlefu Henningu. Šobrīd viņš ir pētnieks Hamburgas Universitātes Vācu vēstures un kultūras Ziemeļaustrumeiropā institūtā, bet 1989. gada 23. augustā Detlefs Hennings bija Rīgā un līdz ar simtiem tūkstošu baltiešu stāvēja Baltijas ceļa dzīvajā ķēdē.

Rosinoties no skandāla, kas sacēlās ap šī gada vasaras olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju Parīzē, jo sevišķi režisora Tomā Žolī veidoto performanci, kurā daudzi saskatīja līdzību ar Leonardo da Vinči gleznu "Svētais vakarēdiens", diskutējam par reliģijas lomu un vietu šodienas pasaulē.  Turpinām iepriekšējā raidījumā sākto sarunu ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Juri Cālīti un Andri Priedi.

Kas bija nacionālkomunisti, kādi bija viņu mērķi un kādas sekas šiem notikumiem bija Latvijas tālākajā attīstībā? Raidījumā par šīm tēmām sarunājas vēsturnieki Daina Bleiere un Ilgvars Butulis. 

Olimpiskās spēles Parīzē šodien, 11. augustā, finišē. Vēl joprojām, domājams, daudzviet nav rimušas diskusijas un viļņošanās par to, kas notika olimpiādes atklāšanas ceremonijā 26. jūlijā, un pirmām kārtām par vienu no daudzajiem tur vērojamajiem mākslas aktiem - performancēm, kas veidoja visu šo grandiozo izrādi, kuras režisors bija Tomā Žolī. Un viena no šīm performancēm daudziem, pirmām kārtām tiem, kuri sevi identificē kā kristiešus, šķita aizskaroša, sadusmojoša. Dažādi formulējumi lietoti. Kas tad īsti notika Parīzē, skatoties uz to no ticības un citu cilvēka darbības sfēru, varbūt konkrētāk vēl mākslas robežu viedokļa? Par to saruna ar teologiem, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes docentiem Andri Priedi un Juri Cālīti.

Raidījumā saruna par Pirmo pasaules karu, par pirmo šī kara mēnesi. Stāsta vēsturniece Ilze Krīgere.

Šis ir Ziemeļatlantijas alianses dibināšanas 75. gads, un Ziemeļatlantijas aliansei ir veltītas arī raidījums Šīs dienas acīm. Saruna ar Ģeopolitikas pētījumu centra direktoru Māri Andžānu. Eduards Liniņš: Raidījumā pievēršamies pašam pēdējam NATO pastāvēšanas posmam - pēdējiem 10 gadiem, kas ir ļoti spilgti un izteikti citādi nekā bija līdz tam. Sakritība, ka šogad aprit arī 20 gadi, kopš Latvija ir alianses dalībvalsts. Šī pēdējā desmitgade ir Krievijas agresijas desmitgade, 2014. gads bija tāda ļoti netīkama pamošanās visiem Rietumiem, faktiski visiem Rietumu demokrātiskajiem spēkiem, bet arī tajā skaitā NATO blokam pēc perioda, kad Rietumu pasaule dzīvoja ar šo vēstures beigu izjūtu, ka līdz ar Aukstā kara beigām ir noslēgusies faktiski tāda vēstures veidošanās dramaturģijā, demokrātija ir kļuvusi nepārprotami noteicoša vēstures tālākajā virzībā. Tas viss izrādījās ļoti lielā mērā ilūzija. Un NATO kā organizācija, kas tapa izteikti aukstā kara rezultātā un kontekstā, varēja šķist, bija bez tāda loģiska p

Šonedēļ Latvijas Republikas bruņotie spēki atzīmēja savas pastāvēšanas 105. gadadienu. 1919. gada 10. jūlijā Latvijas Republikas Pagaidu valdība iecēla pirmo bruņoto spēku komandieri ģenerāli Dāvidu Sīmansonu, ar kura pavēli vienotā struktūrā tika apvienotas divas vienības - Dienvidlatvijas brigāde, kura bija veidojusies kā daļa no tā sauktās Latvijas zemessardzes, kur ietilpa arī vācu un krievu vienības, un Ziemeļlatvijas brigāde, kas bija formējusies Igaunijas bruņoto spēku sastāvā. Par šo vēsturisko momentu saruna ar Latvijas Nacionālā arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu.

30. jūnijā 85. dzimšanas dienu svin Jānis Peters - dzejnieks, sabiedrisks darbinieks, diplomāts, viens no Trešās atmodas līderiem. Sveicot Jāni Peteru raženajā gadskārtā, raidījumā saruna ar dzejnieku, kas pirmo reizi izskanēja 2008. gada jūnijā un bija veltīta tobrīd nule mūžībā aizgājušajam kirgīzu rakstniekam Čingizam Aitmatovam. Domājams, ka Čingizs Aitmatovs joprojām ir Latvijā mīlēts un cienīts literāts, kaut, protams, latviešu un Latvijas literārā interese un orientācija varbūt ir krietni mainījusies kopš tiem laikiem, kad Aitmatova darbi šeit sacēla tādu pašu viļņošanos kā varbūt visā pārējā Padomju Savienībā. Bet Jānim Peteram ir bijusi izdevība tikties ar Čingiza Aitmatova arī personiski.

Šajās dienās atzīmējam 105. gadskārtu kopš Cēsu kaujām – notikumiem, kam bija nozīmīga loma Latvijas neatkarības kara gaitā un ietekme uz tālāko Latvijas Republikas un arī Igaunijas Republikas sabiedriski politisko attīstību. Aicinām palūkoties uz militārajām un politiskajām norisēm 1919. gada vasarā. 1919. gada maija nogalē Vācu landesvēra spēki Cēsu apkārtnē nonāca saskarē ar Igaunijas armiju un tās sastāvā esošajām latviešu vienībām. Sākotnēji neitrālās attiecības drīz pārauga militārā pretstāvē, kuras rezultātā landesvērs 16. jūnijā ieņēma Cēsis, kuras aizstāvēja tobrīd vēl skaitliski nelielais Cēsu pulks un divi igauņu bruņuvilcieni. Sekoja pāris nedēļas ilgas pamiera sarunas ar Antantes valstu pārstāvju piedalīšanos. 

25. maijā mūs sasniedza sēru vēsts - 86 gadu vecumā mūžībā devies Latvijas fotogrāfs, fotovēsturnieks, daudzu grāmatu autors un viens no Latvijas Fotogrāfijas muzeja izveidotājiem – Pēteris Korsaks (1937-2024). Viena no Pētera Korsaka galvenajām izpētes tēmām bija izgudrotāja Valtera Capa biogrāfija un viņa leģendārais izgudrojums – fotokamera „VEF Minox”. Tai bija veltīta arī saruna ar Pēteri Korsaku, kas pirmo reizi izskanēja ēterā 2013. gadā. 1938. gada aprīlī Latvijā plašā pārdošanā parādījās jauns tehnikas brīnums - fotoaparāts „VEF Minox”. Kaut kāds priekšstats par „VEF Minox” ir diezgan daudziem. Un ir stāsti par šo, jāsaka, leģendāro aparātu.